—   Ak, monsieur Busī, šeit runā par kādu sonetu, ko jūs esot sacerējis.

—   Vai pret karali, madame? — Busī jautāja.

—   Nē, par godu karalienei. O, nodeklamējiet to!

—   Labprāt, madame, — Busī atbildēja.

Viņš pasniedza Sentlukāsa kundzei roku un pastaigādamies nodeklamēja dzejoli.

Tai laikā Sentlukāss pagriezās pret minjoniešiem un dzirdēja, ka Kvēls saka:

—   Zvēru nebūs grūti izsekot. Tātad torņa pils stūrī, pie Svētā Antonija vārtiem, iepretim Paula pilij.

—   Katrs ar vienu pavadoni? — jautāja Epernons.

—  Nē, Nogarē, nē, — Kvēls teica, — mums jābūt vieniem pašiem, vieniem jāzina mūsu noslēpums un vieniem pašiem jāveic mūsu darbs. Es viņu ienīstu, bet es tomēr kaunētos, ja viņu skartu kāda kalpa spieķis. Viņš ir īsts muižnieks.

—  Vai mēs no šejienes visi seši aiziesim vienlaikus? — vaicāja Možirons.

—   Nevis seši, bet gan visi pieci, — Sentlukāss piebilda.

—  Ak, pareizi, mēs aizmirsām, ka tu esi precējies. Mēs iedomājāmies, ka tu vēl esi jauneklis, — teica Šombergs.

—   Tiešām, — piebilda d'O, — lai nabaga Sentlukāss pirmo nakti pēc savām kāzām izlieto sev.