Šai mirklī atskanēja karaļa balss, viņš sauca Sentlukāsu.

—   Mani kungi, — Sentlukāss teica, — vai dzirdat, mani sauc karalis. Lai jums labas medības, uz redzēšanos!

Un viņš tos tūlīt pameta. Taču viņš nedevās pie karaļa, bet uzmanīgi līda gar sienām, pie kurām vēl spiedās skatītāji un dejotāji, un sasniedza durvis, caur kurām Busī tobrīd gribēja iziet no istabas. Sentlukāss viņu nopietni brīdināja par ienaidnieku nodomāto uzbrukumu un tam pavēlēja šonakt neiet gar Bastīlijas torņiem.

Bet tad atskanēja Čiko balss:

—  Sentlukās, manu mazo Sentlukās, kāpēc tu slēpies? Tu taču redzi, ka cs tevi gaidu, lai varētu atgriezties Luvrā.

—   Sire, es te esmu, — atbildēja Sentlukāss, steigdamies uz to pusi, no kurienes atskanēja Čiko balss.

Pie nerra atradās arī Indriķis III, kuram viens pāžs sniedza smagu, ar hermelinu apšūtu mēteli, otrs — biezus cimdus, kas sniedzās līdz elkoņiem, bet trešais — ar atlasu izšūtu samta masku.

—   Sire, — Sentlukāss sacīja, uzrunādams abus Indriķus, — man būs tas gods nest lāpu līdz jūsu nestuvēm.

—   Nē, nē, — Indriķis teica, — Čiko ies savu ceļu un es savu. Mani ļaudis ir tīrie nelieši, kas man ļauj Luvrā atgriezties vienam, bet paši līksmo karnevālā. Es cerēju uz viņiem, un nu viņu šeit nav. Tu taču  pats saproti, ka tu nedrīksti mani tā palaist. Tu esi nopietns, precējies  vīrs, tev mani jāpavada atpakaļ pie karalienes. Nāc, mans draugs, nāc! Hallo! Zirgu monsieur Sentlukāsam! Nē, nav vajadzīgs, — viņš domīgi piebilda. — Manas nestuves ir platas, tur pietiks vietas diviem sēdētājiem.