Žanna de Brisē bija dzirdējusi ik vārdu, viņa gribēja runāt, viņa gribēja kaut ko teikt savam vīram, ziņot savam tēvam, ka karalis aizved Sentlukāsu. Bet Sentlukāss pielika pie mutes pirkstu un tā ieteica viņai klusēt un būt apdomīgai.

—  Sire, — viņš teica, — te es esmu. Es esmu jūsu majestātei tik padevīgs, ka sekošu jums līdz pat pasaules galam, ja tik jūs pavēlēsit.

Vispirms izcēlās liela burzma, tad visi godbijīgi paklanījās, un tad iestājās klusums, lai dzirdētu šķiršanās vārdus, kurus karalis veltī Žannai de Brisē. Šie vārdi bija burvīgi.

Tad pagalmā atskanēja zirgu zviegšana un pakavu troksnis. Degošas lāpas meta logos sarkanus atspulgus. Beidzot visi galminieki un kāzu viesi pazuda tumsā un miglā.

Palikusi ar savām draudzenēm viena, Žanna iegāja savā istabā un nometās ceļos kādas svētās priekšā, ko viņa visvairāk cienīja. Tad viņa pavēlēja saviem kalpotājiem atstāt viņu vienu un sagatavot vakariņas, kad viņas vīrs atgriezīsies.

Grāfs de Brisē parūpējās vairāk. Viņš aizsūtīja sešus sargus, kas jauno vīru pie Luvras pils vārtiem varētu sagaidīt un atkal pavadīt mājup. Divas stundas nogaidījuši, sargi sūtīja kādu savu biedru pie maršala, lai ziņotu, ka

visi Luvras vārti jau aizslēgti, un pirms pēdējo vārtu aizslēgšanas sardzes kapteinis bija teicis: «Negaidiet veltīgi! Šonakt neviens no Luvras vairs neiznāks.