Turklāt viņi klusi, bet dedzīgi sarunājās.

—   Šim nekrietnajam Busī ir taisnība, — viena no ēnām teica. — Tā ir tiešām nakts, kādas mēs piedzīvojām Varšavā, kad karalis Indriķis bija Polijas karalis. Ja tas tā turpināsies, mēs patiešām atsaldēsim ādu.

—   Klusu, Možiron, tu gaudies kā vārga sieva! — pārmeta otra ēna.

—  Tiešām, silts jau nu nav, bet uzvelc savu mēteli pār acīm, iebāz rokas kabatās un tu vairs nejutīsi aukstumu!

—  Tiešām, Šomberg, — piebilda trešā ēna, — tūlīt ir redzams, ka tu esi vācietis. Man jau asiņo lūpas un ūsas ir stīvas kā ledus.

—   Rokas salst visvairāk, — sacīja ceturtā balss. — Goda vārds, es varu derēt, ka man tādu vairs nav.

—   Kāpēc tu nepaņēmi savas māmiņasTroku sildītāju, nabaga Kvēl, — teica Šombergs. — Labā sieviete tev to droši vien būtu patapinājusi, ja tu būtu viņai pastāstījis, ka tu gribi viņu atsvabināt no dārgā Busī, ko,viņa mīl tāpat kā mārrutku.

— Ak, mans Dievs! Pacietieties taču! — atskanēja piektā balss. — Es esmu pārliecināts, ka drīz vien jūs žēlosities par pārliecīgu karstumu.

—              No tavas mutes Dieva ausī, Epernon, — sacīja Možirons, kājas dauzīdams. — Jā, man liekas, ka viņš tev tiešām ir paklausījis, jo es redzu,— pa Svētā Paula ielu kāds nāk.