—   Muļķības! Tas nav viņš.

—   Kāpēc ne?

—   Viņš ir devies pa citu ceļu.

—   Kas tur ko brīnīties, ja viņš ir pārdomājis un novirzījies pa citu ielu.

—            Jūs Busī nepazīstat. Ko viņš reiz ir teicis, to viņš arī izpilda, kaut arī zina, ka viņu gaida pats velns, lai aizšķērsotu ceļu.

—   Lai nu kā tas arī nebūtu, bet divi cilvēki tur nāk, — sacīja Kvēls.

—   Vai tiešām!

—   Tad ķersimies pie darba, — sauca Šombergs.

—            Vienu acumirkli, — Epernons atgādināja. — Mēs taču neuzbruksini nevainīgiem pilsoņiem vai godīgām vecmāmiņām. Skatieties, viņi apstājas!

—   O-o! — Kvēls iesaucās. — Vai tad viņi būtu mūs pamanījuši?

—   Uz priekšu, ka tik mēs viņus redzam!

—             Tev taisnība, — Kvēls piebilda. — Mierā! Viņi nogriežas pa kreisi, viņi apstājas pie kāda nama. Viņi meklē!

—   Vai tiešām!

—             Liekas, ka viņi grib tikt iekšā, — ierunājās Šombergs. — Vai viņam vajadzētu no mums aizbēgt?

—   Tas nav viņš, jo viņam jādodas uz Svētā Antonija priekšpilsētu.

—             O! — Šombergs iesaucās. — Kas jums saka, ka šis veiklais puisis viltības, nekaunības vai apdomības dēļ nav jums pateicis nepareizu ceļu?

—   Tas ir iespējams, — kāds piekrita.