Kā izsalkuši medību suņi jaunie muižnieki ar paceltiem zobeniem met<ts uz diviem vīriešiem, kas stāvēja pie durvīm.

Viens no viņiem patlaban atslēgas caurumā bija iebāzis slēdzeni, durvis jau sāka atvērties, kad uzbrucēju kņada abus noslēpumainos nakts staiguļus piespieda atskatīties.

—            Kas tas? — vaicāja mazākais, pagriezdamies pret savu biedru. — Vai kāds grib mums uzbrukt, Orilī?

—            Ak, augstība, — otrs atbildēja, — tā vien liekas. Vai jūs minēsit savu vārdu, vai arī gribat palikt nepazīts?

—   Bruņojušies ļaudis! Slepens uzbrukums!

—             Sāncenši, kas mums uzglūnējuši. Taisnais Dievs! Augstība, es jums jau teicu, ka dāma ir pārāk skaista, lai viņpi nevarētu pielabināties.

—   Iesim ātri iekšā, Orilī. Iekšā būs drošāk nekā ārpusē.

—  Jā, augstība, ja tikai arī tur negaida ienaidnieks. Kas par to var galvot?

Viņam nebija laika pabeigt. Simts soļu lielo attālumu jaunekļi noskrēja

zibenīgi. Kvēls un Možirons, kas pieskrēja pie mūra, metās starp durvīm un

abiem vīriešiem, lai tiem nogrieztu atpakaļceļu, kamēr Šombergs, d'O un Epernons bija gatavi uzbrukt tiem no priekšas.

—   Nogaliniet viņus! — sauca Kvēls, kas bija visdedzīgākais.

Pēkšņi viens no svešajiem, ko viņa pavadonis bija dēvējis par augstību, atgriezās pret Kvēlu, paspēra dažus soļus, sakrustoja rokas un drūmā balsī teica:

—   Man liekas, ka jūs teicāt: nogaliniet viņus! Un jūs to sakāt par vienu no Francijas dēliem, monsieur Kvēl?