Ceļgaliem drebot, Kvēls atkāpās un iesaucās:
— Monsieur Anžū hercogs!
— Monsieur Anžū hercogs! — pārējie atkārtoja.
— Nu, mani dižciltīgie kungi, vai jūs vēl kliegsit: nogaliniet viņus!?
— Monsieur, — Šombergs steidzās atbildēt, — mēs redzējām, ka Sentlukāss atstāja Montmorensī pili un dodas šai virzienā. Mums tas šķita dīvaini, un mēs gribējām zināt, kāpēc jaunlaulātais kāzu naktī pamet savu sievu.
—Monsieur Sentlukāss? Vai jūs mani noturējāt par monsieur Sentlukāsu, mani kungi?
— Jā, monsieur, — visi pieci korī atbildēja.
— Un kopš kura laika mūs abus tā var sajaukt? — Anžū hercogs jautāja.
— Tā jau ir, monsieur, — Kvēls atbildēja, — taču viņš augumā ir līdzīgs monsieur Orilī, kam ir tas gods jūs pavadīt.
— Arī nakts ir tik tumša, monsieur, — Možirons piebilda.
— Monsieur taču nedomās, ka mēs esam uzdrošinājušies traucēt viņu izpriecās, — sacīja Kvēls.
Pa to laiku Fransuā ar Orilī, kurš bija viņa pastāvīgais pavadonis naktsgaitās, atkāpās pēc iespējas tālāk no durvīm, lai sev atbrīvotu ceļu.
— Manas izpriecas? — hercogs skarbi jautāja. — Vai jūs domājat, ka es šeit meklēju izpriecas?
— Ak, monsieur, lai nu kā tas arī nebūtu, kaut kāda iemesla dēļ jūs taču nācāt šurp, — teica Kvēls. — Piedodiet, mēs nu iesim.