—   Vai tu esi pārliecināts, ka durvis padosies?

—   Pilnīgi! Ar trešo atslēgu. Es jau izmēģināju.

—  Tu taču atkal aizslēdzi?

—   Protams, monsieur, — atbildēja Orilī, kas savu nedrošo pārliecību par jautāto veikli noslēpa ar noteikto atbildi.

—  Man gan nebūtu visai patīkami, — princis teica,—ja es būtu uzzinājis…

—… ko šie kungi te dara, monsieur? Man liekas, ka es jums varu pateikt:

viņi ir ierīkojuši slazdus. Iesim! Jūsu augstībai netrūkst ienaidnieku. Es visur redzu slazdus, un tas nav nekāds brīnums, jo es pavadu pirmo princi troņmantinieku. Turklāt daudziem interesē, lai viņš neko nemantotu.

Pēdējie vārdi Fransuā tā ietekmēja, ka viņš vienā mirklī apņēmās doties atpakaļ: sevī, protams, nozvērējies, ka izdevīgā laikā un vietā šiem pieciem muižniekiem noteikti atmaksās par viņam gatavotajām nepatikšanām.

—   Lai notiek, — viņš teica, — iesim atpakaļ uz pili. Tur mēs satiksim Busī, kas būs atgriezies no nolādētajām kāzām. Viņš būs izraisījis varenu ķildu un nogalinājis dažus minjoniešus, vai vismaz rīt no rīta agri nogalinās, un tas mani iepriecina.

—   Labi, monsieur, paļausimies uz Busī, — sacīja Orilī. — Es viņam ļoti uzticos — tāpat kā jūsu augstībai.