Tiklīdz viņi bija prom, pieci muižnieki, kas gulēja paslēptuvē, ieraudzīja, ka tuvojas garā mētelī ietinies jātnieks. Tālu skanēja zirga dobjie, spēcīgie soļi. Ar tumšo nakti cīnīdamies, vājš mēnesstars, kas pēdējo reizi mēģināja izspiesties cauri sniega mākoņiem, apsudraboja jātnieka cepures balto spalvu. Zirgu viņš uzmanīgi turēja pavadā. Neskatoties uz aukstumu, šķita, ka dižais kustonis ir nodzīts vienās putās.

—   Šoreiz, — sacīja Kvēls, — šoreiz tas ir viņš.

—   Nevar būt! — atbildēja Možirons.

—   Kāpēc?

—  Jo viņš ir viens. Un mēs taču viņu atstājām kopā ar Livaro, Reiberāku un d'Atrāžu, kas viņam nekad neļaus skriet drošās briesmās.

—   Un tomēr tas ir viņš, — Epernons piebilda. — Vai tu nepazīsti viņa skaļo kāsēšanu un pretīgo paradumu turēt galvu? Viņš ir gluži viens.

—  Tad ir izdevīgs gadījums, — piebilda d'O.

—  Lai tas būtu izdevīgs vai neizdevīgs gadījums, — kliedza Šombergs.— Tas ir viņš, un tāpēc — pie ieročiem, pie ieročiem!

Tas tiešām bija Busī, kas tik bezrūpīgi jāja un kas, uzticēdamies savai rokai, patiešām jau iepriekš bija atvadījies no saviem draugiem. Šai vientuļajā jājienā viņš bija bruņojies tikai ar zobenu un dunci, neņemot vērā Sentlukāsa brīdinājumu, ka ienaidnieki gatavo uzbrukumu. Viņš nejāja pie mīļākās, bet tikai saņemt vēstuli, ko viņam katru mēnesi noteiktā dienā atsūtīja Navarras karaliene — kā savas draudzības pierādījumu.