Viņš bija mierīgi izjājis pa Svētā Antonija ielu, kad Svētās Katrīnas ielā ar savām vērīgajām acīm tumsā pie mūra pamanīja vairākus stāvus. Jaušot, ka tuvojas briesmas, patiesi drošsirdīgos satrauc uzbudinājums, kas prāta darbību ārkārtīgi paasina.
Busī skaitīja melnās ēnas pie pelēkās sienas.
— Trīs, četri, pieci, — viņš teica, — kalpus neskaitot, kas bez šaubām slēpjas otrā stūrī un pieskries pēc kungu pirmā sauciena. Liekas, ka viņi mani visai cienī. Velns! Vienam cilvēkam tas ir īsts darbs. Uz priekšu! Varonīgais Sentlukāss nav mani piekrāpis. Un kaut viņš gribētu man pirmais cīņā caurdurt vēderu, es taču teiktu: «Pateicos par brīdinājumu, biedr!»
Tā runādams, viņš joprojām turpināja jāt uz priekšu. Tikai viņa labā roka tvēra zem mēteļa, kas bija atpogāts.
Šai mirklī Šombergs kliedza:
— Pie ieročiem!
Pārējie kliedzienu atkārtoja, un visi trīs traucās pretim Busī.
— Hallo, mani kungi, — Busī asā, bet mierīgā balsī iesaucās,—jūs gribat nonāvēt nabaga Busī! Jūs gribat medīt meža zvēru, izdaudzināto meža kuili. Labi, mani kungi, kuilis dažam labam ir pārplēsis vēderu, to es zvēru. Un jūs zināt, ka es savu vārdu turu.