—   Ak, mans Dievs! Mans nabaga draugs! — sacīja Kvēls. — Šoreiz es nudien ticu, ka tu esi pazudis. Karalis dusmojas, ka tu neesi uzklausījis viņa padomu, un Anžū hercogs ļaunojas, ka tu viņa deguna priekšā esi kļuvis laimīgs.

—   Nē, — Sentlukāss atbildēja, — karalis neierodas, jo viņš uzņēmies kādu svētceļojumu, bet Anžū hercogs nerādās tāpēc, ka es esmu aizmirsis ielūgt kādu kundzi, ko viņš mīl.

—  Klusu! — iesaucās Možirons. — Vai tu redzēji, kāds karalis izskatījās mielasta laikā? Vai tad viņš izskatījās kā cilvēks, kas patlaban grib doties dievbijīgā svētceļojumā? Kas attiecas uz Anžū hercogu, tad viņš norādīto iemeslu dēļ varēja arī neierasties, bet kas gan attur viņa apakšniekus? Tu taču redzi — pilnīgs saules aptumsums. Nav ieradies pat diženais Busī.

—   Mani kungi, — sacīja hercogs Brisē, izmisumā kratīdams galvu, — man ir tāds iespaids, ka mēs esam krituši galīgā nežēlastībā. Ak, Dievs! Par ko mūsu nams, kas līdz šim monarhijai bijis tik padevīgs, tagad izpelnījies viņa majestātes nelabvēlību?

Un vecais galminieks izmisumā izstiepa abas rokas pret debesīm.

Jaunekļi uzlūkoja Sentlukāsu un sāka nevaldāmi smieties, tādēļ maršala izmisums kļuva vēl lielāks.

Pēkšņi pa kādām zāles durvīm atskanēja ziņojums par karaļa ierašanos.

—   Ak! — maršals smaidīdams iesaucās. — Tagad es vairs nebaidos, un ja es vēl dzirdētu, ka ieradies arī Anžū hercogs, es būtu pavisam drošs.