—   Var jau būt, — atteica Šombergs. — Bet tu tomēr esi izlutināts puisis, sire Busī d'Ambuāz, ja tu sarunājies ar mums, zirgā sēdēdams, kamēr mēs stāvam kājās.

To teikdams, viņš iegrūda zirga gurnā milzīgi garu nazi, kas brūcē iesprūda kā ķīlis ozola celmā.

Kustonis dobji ievaidējās un drebēdams paklupa.

Jau iepriekš sagatavojies, zobenu turēdams rokā, Busī ar abām kājām stāvēja stingri uz zemes.

—  O, nelaimīgais! — viņš iesaucās. — Tas ir mans mīļākais zirgs, un jūs par to samaksāsit!

Un tā kā savas drosmes traukts, Šombergs viņam tuvojās, neievērodams zobena garumu, Busī izstiepa roku un zobena asmenis dziļi iedūrās minionieša gurnā.

Šombergs kliedza.

—   Nu! — sauca Busī. — Vai es neturu vīra vārdu? Viens jau ir veikts! Būtu labāk dūris nevis zirga kājā, bet gan Busī rokā, nelaimīgais!

Drošsirdīgais nesauca palīgus, bet bezbailīgi nostājās pret pārējo četru uzbrucēju zobeniem. Viņš aptina ap kreiso roku mēteli, izveidodams tādu kā vairogu, un tad atkāpās mazliet atpakaļ, nevis lai bēgtu, bet gan lai atspiestos pret mūri un nodrošinātos pret uzbrukumu no mugurpuses. Viņa zobens strādāja teicami, un nereti tas sajuta miesas mīksto pretestību. Nejauši viņš panācās uz priekšu. Šo mirkli izlietoja Kvēls, ievainodams viņu sānos.