—   Ķēra! — Kvēls gavilēja.

— Jā, kamzolī, kur vienmēr trāpa bailīgie, — Busī atbildēja, negribēdams atzīt, ka guvis ievainojumu.

Traukdamies virsū Kvēlam, viņš tik spēcīgi atsita tā cirtienus, ka jaunekļa ierocis aizlidoja soļus desmit no cīņas vietas. Savu uzvaru viņš tomēr nevarēja īstenot, jo tai mirklī viņam ar jaunu drosmi uzbruka d'O, Epernons un Možirons. Šombergs bija pārsējis savu brūci, bet Kvēls — pacēlis zobenu. Busī saprata, ka viņu ielenks un ka ir palikusi tikai viena minūte, lai sasniegtu mūri, un ka viņam draud nāve, ja šo minūti viņš neprastu izmantot.

Busī strauji atlēca atpakaļ, kas viņu attālināja no ienaidniekiem vairāk nekā par trīs soļiem. Taču četri zobeni par vēlu traucās viņam virsū — Busī jau bija sasniedzis mūri. Te viņš palika stāvam, smiedamies par zobena cirtieniem, kas šķinda pār viņa galvu.

Pēkšņi viņš uz pieres juta saltus sviedrus, un viņa acis apmiglojās.

Viņš bija aizmirsis brūci, par kuru tagad atgādināja draudošās bezsamaņas pazīmes.

—  O, tu jau grīļojies! — sauca Kvēls, savu cirtienu spēku divkāršodams.

—   Domā, ko gribi! — Busī atcirta.

Un ar zobena rokturi viņš trieca Kvēlam pa deniņiem, Kvēls saļima zemē.

Ārprāta dusmās, nikns kā meža kuilis, kas metas uz vajātājiem suņiem, Busī drausmīgi iekliedzās un traucās uz priekšu.