—  Ak, pateicos, mani varonīgie palīgi, — viņš teica. — Es jums pateicos par pūlēm, kuras jums sagādāju. Man vajadzēja gaisu, bet tāpēc vajadzēja atvērt tikai logu. Es gan labprātāk būtu gulējis savā zelta un damasta gultā nekā uz šīs cietās zemes. Bet, vienalga, manā kabatā jūs atradīsit dažus zelta divdesmit ekijus. Ņemiet tos, mani draugi, ņemiet!

—   Godātais kungs, — sacīja miesnieks, — mēs jūs šurp neatnesām. Mēs jūs šeit atradām, rītausmā nākdami pa šo ielu.

—   Ak, velns! — sauca Busī. — Un jaunais ārsts stāvēja līdzās?

Stāvētāji saskatījās.

—  Viņš vēl mazliet murgo, — sacīja augustīniešu brālis, galvu kratīdams. Tad viņš piegāja pie Busī un teica: — Mans dēls, man liekas, ka jūs darīsit labi, ja izsūdzēsit grēkus.

Busī izbrīnā paskatījās uz mūku.

—   Pie jums neatradās neviens ārsts, nabaga jaunekli, — vecis atbildēja.— Jūs gulējāt viens, pamests un salts kā mironis. Redzat, te ir drusku sniegs un jūsu guļasvieta ir gluži melna.

Busī paskatījās uz sāpīgajiem sāniem, atcerējās zobena dūrienu, pabāza roku zem kamzoļa un sataustīja savu mutautiņu, ko siksna saistīja pie brūces.