— Tas ir dīvaini, — viņš murmināja. — Aizvediet mani uz manu pili!
— Un kā jūsu pili sauc?
— Busī pils.
— Kā? — visi trīs iesaucās. — Busī pils?
— Jā, kas tur ko brīnīties?
— Tātad jūs piederat pie grāfa Busī ļaudīm?
— Es esmu pats grāfs Busī.
— Busī! — sauca pūlis, kas pamazām bija salasījies, — grāfs Busī, drošsirdīgais Busī, minjoniešu pretinieks! Lai dzīvo Busī!
Un līdzjutēji pacēla jaunekli uz pleciem un svinīgā gājienā aiznesa uz viņa pili, kamēr mūks gāja savu ceļu, saņemtos ekijus skaitīdams, galvu kratīdams un murminādams:
— Ja tas ir sasodītais Busī, es nemaz nebrīnos, ka viņš negribēja sūdzēt grēkus.
Tiklīdz Busī bija nokļuvis savā pilī, viņš lika pasaukt savu parasto brī- numārstu, kas atzina, ka ievainojums ir nekaitīgs.
— Saki, — Busī viņam jautāja, — vai šī brūce nav jau reiz pārsieta?
— Tiešām,— ārsts atbildēja, — es gan nevaru apgalvot, kaut gan man tā šķiet gluži svaiga.
— Un vai tā ir pietiekami smaga, lai izraisītu murgus? — Busī vaicāja.
— Protams!
— Velns! — norūca Busī, kas tagad sāka nopietni apšaubīt, vai tapešu tēlus, skaisto dāmu un ārstu tiešām bija redzējis. Tad viņš atcerējās savu uzticamo zirgu. Viņš lika atsaukt kādu kalpu un apvaicājās. Kalps ziņoja, ka zirgs, asiņodams un klibodams, atvilcies līdz pils vārtiem, kur to rītausmā bija atraduši zviedzam. Visa māja tūlīt bija ļoti uztraukusies. Visi Busī ļaudis devušies meklēt kungu, un daudzi vēl nebija atgriezušies.