Atkal un atkal Busī iedomājās par bezsamaņas bridi redzēto skaisto parādību, un viņam likās gluži neiespējami, ka kādreiz var sapņot kaut ko tik neticami jauku. Vēlreiz viņš apcerēja iepriekšējā vakarā piedzīvoto un beidzot skumji nopūtās:

—  Un tad es atkal atrados uz Tempļa nogāzes un kāds augustīniešu mūks lika man nožēlot grēkus. Vienalga, viņš man tomēr lika nožēlot grēkus. Vienalga, man tas tomēr jānoskaidro, — pēc īsas klusēšanas Busī piebil­da. — Ārsta kungs, vai šīs brūces dēļ man atkal divas nedēļas būs jāpavada gultā, kā tas bija pēdējo reizi?

—   Kā nu kuru reizi. Man liekas, ka jūs taču nevarat paiet.

—  Tieši otrādi, — atbildēja Busī, — šķiet, ka kājās būtu vai dzīvsudrabs.

—  Tādā gadījumā mazliet pastaigājiet pa istabu!

Busī izlēca no gultas un diezgan veikli vairākas reizes pārsoļoja istabu.

—   Būs labi, — sacīja ārsts. — Protams, jāt gan jūs nevarēsit un pirmajā dienā noiet desmit jūdzes arī ne.

—  Lieliski! — Busī iesaucās. — Tas tik ir īsts ārsts! Bet šonakt es redzēju kādu citu. Kā tad, ka redzēju, viņa tēls iespiedies atmiņā, un ja es viņu kaut kur satikšu, es viņu noteikti pazīšu.