—   Dārgais monsieur, — ārsts atbildēja, — es iesaku viņu nemeklēt. Pēc zobena dūriena vienmēr ir neliels drudzis. Jums taču būtu jāzina, jo tas ir jau divpadsmitais ievainojums.

—   Ak, mans Dievs! — pēkšņi iesaucās Busī, kas domāja tikai par nakts noslēpumu un tagad bija iedomājies kaut ko jaunu. — Vai tad mans sapnis būtu jau sācies šaipus un nevis viņpus durvīm? Vai tad eja un kāpnes būtu tikpat mānīgas kā zelta un baltā damasta gulta un ģīmetne? Vai šie nelieši, domādami, ka es esmu miris, gluži vienkārši būtu mani aiznesuši un atstājuši Tempļa nogāzē, lai nojauktu pēdas? Tad arī visu pārējo es esmu tikai nosapņojis! Augstais Dievs, ja es patiešām būtu pārliecināts, ka tas viss bijis tikai sapnis! Ja ne, tad es zvēru tiem visiem pāršķelt vēderus! Protams, izņemot labo Sentlukāsu, — Busī piebilda, neklausīdamies ārstu, kas pūlējās viņu nomierināt. — Viņš izturējās kā draugs. Viņu es apmeklēšu pašu pirmo.

—   Bet nekādā ziņā šovakar pirms pulksten pieciem.

—  Lai notiek! — Busī atteica. — Bet ticiet man, mani padara slimu nevis tas, ka es ; zeju un redzu cilvēkus, bet gan mierīgā dzīve un vienatne.

—   Var jau būt, — ārsts piekrita. — Jūs vispār esat savāds slimnieks. Dariet, kā jums labāk patīk, monsieur! Tikai vienu gan es iesaku: izvairieties no jauna zobena dūriena, pirms šis nav sadzijis!

Busī apsolījās ievērot ārsta padomu un, kad tas bija aizgājis, apģērbās, pasauca nestuves un pavēlēja viņu aiznest uz Montmorensī pili.