— Es gan vairāk baidos no karaļa klātbūtnes, — Sentlukāss nomurmināja,— jo viņš ieradies tikai tādēļ, lai dzītu ar mani muļķīgus jokus.
Taču tāpēc viņš ne mazāk steidzās uzņemt karali, kas beidzot bija novilcis savas drūmās, brūnās drēbes un ienāca zālē, zaigodams atlasā, spalvās un dārgakmeņos.
Bet tai pašā mirklī, kad parādījās Indriķis III, pa pretējām durvīm ienāca otrs Indriķis III, kas bija ģērbies, sasukājies un rotājies gandrīz vai tāpat kā pirmais. Tāpēc galminieki, kas pirmajā acumirklī bija steigušies pie pirmā karaļa, palika stāvot, bet tūdaļ ar lielu kņadu devās pie otrā karaļa.
Indriķis III ievēroja šo kustību un, ieraudzījis pārsteigtās sejas, izbiedētās acis un uz vienas kājas grīļojošos stāvus, viņš uzkliedza:
— Hallo, monsieur, kas noticis?
Atbildes vietā skanēja ilgi smiekli.
Jau pēc sava rakstura būdams ļoti nepacietīgs, un šai mirklī it īpaši, karalis jau sāka raukt pieri, kad piesteidzās Sentlukāss un paskaidroja:
— Sire, tas ir Čiko, jūsu galma nerrs, kas apģērbies līdzīgi jūsu majestātei un pasniedz savu roku dāmu skūpstiem.
Indriķis III sāka smieties. Čiko Valuā galmā bija dota liela brīvība. Vfņš arī nebija parasts nerrs. Viņš bija bretaņu muižnieks, kas bija kritis Majēnas grāfa nežēlastībā un atbēdzis pie Indriķa III, un brīžiem ar rūgtu patiesību maksāja par aizsardzību, ko viņam dāvāja Kārļa IX pēctecis.