Kad Sentlukāsa ļaudis redzēja pilī ienākam drausmīgo Busī, viņi steidzās par to paziņot maršalam de Brisē.

— Vai monsieur Sentlukāss mājās? — jautāja Busī, galvu caur savu nestuvju aizkariem pabāzis.

—   Nē, monsieur, — durvju sargs atbildēja.

—   Kur es varētu viņu satikt?

—   To es nezinu, monsieur — kalps atbildēja. — Pilī valda uztraukums, jo grāfs Sentlukāss ir projām kopš vakarvakara.

Busī lika sevi pieteikt Sentlukāsa kundzei, kas viesi sagaidīja ar bezmiegā sasarkušām acīm. Jaunā sieva bija izmisusi par sava vīra pazušanu un padevās visļaunākajām iedomām.

Busī līdzcietīgi izjautāta, Žanna viņam visu izstāstīja, ko viņa pati par vīra prombūtni zināja: karaļa pavēli, ka Sentlukāsam viņu jāpavada, Luvras vārtu aizslēgšanu un sargu atbildi, bez tam viņš tiešām nebija atgriezies. Busī, kas ļoti labi pazina Indriķi III, paskaidroja, ka viņš nešaubās — monsieur Sentlukāss vēl atrodas Luvrā un karalis neļauj viņam atgriezties. Pakalpīgi viņš sasarkušajai jaunajai sievai apsolīja apklusināt tās ilgas pēc laulātā drauga un viņu aizvest uz Luvru, ja vien viņa ir ar mieru pārģērbties par pāžu un viņu pavadīt.

Pēc īsām pārdomām jaunās sievas sirdī uzvarēja mīla, un viņa teica:

—  Labi, monsieur Busī, es darīšu tā, kā jūs vēlaties, tikai pasakiet saviem kalpiem, ka man vajadzīgs viens viņu tērps un ka es kādu no savām kalponēm aizsūtīšu to atnest.