—  Nē, es paņemšu vienu no jauniem tērpiem, ko es saviem puišiem liku pašūt uz mātes karalienes pirmo balli. Es atsūt'šu vienu, kas man šķitīs jūsu augumam piemērotākais, un mēs šovakar satiksimies noteiktā vietā, piemēram, Sentonorē ielā, pie Pruvelī ielas, un no turienes dosimies uz Luvru.

Vakarā noteiktā stundā Busī un Sentlukāsa kundze satikās norunātajā vietā. Ja jaunā sieva nebūtu uzvilkusi viņa pāža tērpu, Busī to nebūtu pazinis. Daiļā sieviete izskatījās apbrīnas cienīga. Dažus vārdus pārmijuši, abi devās uz Luvru.

Ceļā viņi satika lielu baru, kas aizsprostoja visu ielu.

Žanna bija nobijusies. Pēc lāpām un bisēm Busī pazina Anžū hercogu, kuru bez tam varēja sazīmēt arī pēc raibā zirga un baltā samta mēteļa, ko viņš parasti valkāja.

—   Monsieur, monsieur! — Busī no visa spēka sauca Anžū hercogu.

Princis pagriezās.

—   Tu, Busī! — viņš pārsteigts iesaucās. — Es domāju, ka tu esi nāvīgi ievainots, un patlaban gribēju tevi apmeklēt.

—  Tiešām, monsieur, — atbildēja Busī, nemaz nepateikdamies, — tiešām, ja es vēl neesmu miris, tad tas ir liels brīnums. Nudien, monsieur, jūs man radiet jaukus slazdus un pametat ļoti nepatīkamā stāvoklī. Vakar Sentlukāsa viesībās bija īsta slepkavu bedre, vispārēja rīkļu griešana. Es biju vienīgais Anžū hercoga piekritējs, un, goda vārds, viņi man gandrīz vai nolaida visas asinis.