—  Velns un elle! Busī, jūs savas asinis dārgi atriebsit, un es gribu saskaitīt viņu asins lāses!

—   Jā, jūs gan runājat, bet uzsmaidāt pirmajam, ko satiekat, — Busī turpināja savā parastajā vaļsirdībā. — Kaut jūs smiedamies vismaz zobus parādītu, bet jūs savas lūpas pārāk cieši saspiežat.

—   Labi! Pavadi mani uz Luvru un tu redzēsi, — sacīja princis.

—   Ko es redzēšu, monsieur?

—  Tu redzēsi, kā es runāšu ar savu brāli.

—   Monsieur, es neiešu uz Luvru, lai atkal nedabūtu rājienu. Tas der augstdzimušiem prinčiem un minjoniešiem.

—   Neraizējies, mani šī lieta ir ieinteresējusi.

—   Vai jūs man apsolāt skaistu gandarījumu?

—   Es apsolu, ka tu būsi apmierināts. Liekas, ka tu vēl arvien vilcinies?

—  Monsieur, es jūs ļoti labi pazīstu.

—   Nāc! Es savu vārdu turēšu.

—   Jums ir jaukas izredzes, — Busī čukstēja grāfienei. — Brāļi briesmīgi saķildosies, un jūs pa to laiku atkal atradīsit Sentlukāsu.

—   Nu? — princis jautāja. — Vai tu domā, ka man būtu jāzvēr?

—   Nē! — Busī atbildēja. — Jūsu goda vārds man atnestu tikai nelainfl. Uz priekšu, lai notiek, kas notikdams, es jums sekošu! Un, ja mani kāds aizskars, gan es mācēšu atriebties.

Busī ieņēma vietu blakus princim, bet viņa jaunais pāžs sekoja tam cieši aiz muguras.

—   Klausies, — princis čukstēja Busī, — es zinu, kas ir tavi slepkavas.