—   O! — Busī iesaucās. — Jūsu augstība ir papūlējusies tos uzzināt.

—   Es viņus redzēju.

—   Redzējāt? — pārsteigtais Busī ievaicājās.

—  Jā, arī es vakarnakt biju pie Svētā Antonija vārtiem, viņi mani satika un gribēja nogalināt tavā vietā. O, es nemaz neiedomājos, ka šie nelieši gaida tevi, citādi… Vai tev bija līdzi arī šis jaunais pāžs? —jautāja princis, savus draudus nepabeigdams.

—   Nē, monsieur, — atbildēja Busī, — es biju viens. Bet jūs, augstība?

—  Man līdzi bija Orilī… Kāpēc tu biji viens?

—   Lai varētu paturēt savu pievārdu «drošsirdīgais Busī».

—   Un viņi tevi ievainoja? — princis steidzīgi jautāja.

—   Es gan negribēju viņiem to prieku sagādāt, bet tomēr saņēmu jauku dūrienu sānos.

—   Ak, nolādētie! — princis iesaucās. — Orilī man jau teica, ka viņiem bijuši ļauni nolūki.

Viņi bija sasnieguši Luvru. Pie vārtiem hercogu sagaidīja kapteinis un sardze. Bija stingri noliegts kādu ielaist pilī. Protams, ka uz pirmajiem valsts pilsoņiem aizliegums neattiecās. Princis savas svītas pavadībā jāja pāri uzvelkamajam tiltam.

—  Monsieur, — sacīja Busī, kad viņi atradās pils pagalmā, — ejiet vaicāt par savu lietu un atceraties par savu svēto solījumu man. Man kādam jāpasaka daži vārdi.

—   Tu mani atstāj, Busī? — nemierīgi jautāja princis, kas bija cerējis uz sava augstmaņa klātbūtni.