—  Man vajag aiziet, es atgriezīšos. Kliedziet, monsieur, kliedziet, — velns un elle! — tad es jūs dzirdēšu. Saprotiet, ja es nedzirdēšu jūs kliedzam, es nenākšu.

Un kamēr Anžū hercogs devās uz lielo zāli, Busī un Žanna traucās uz citām telpām.

Busī pazina Luvru kā pats savu māju. Viņš uzkāpa pa kādām slepenām kāpnēm, izgāja pa divām vai trim vientuļām ejām un sasniedza kaut ko līdzīgu priekštelpām.

—    Mans Dievs! Jūs pametīsit mani vienu? — jaunā kundze izbailēs jautāja.

—   Neko nevar darīt. Man jāuzmeklē jums ceļš un jāizgādā ieeja.

Busī devās tieši uz agrākā karaļa Kārļa IX ieroču kabinetu, kuru Indriķis III izmantoja kā guļamistabu. B»>sī zināja, ka tam blakus atrodas cita istaba, kurā slimīgais karalis pārmaiņus turēja vienu no saviem mīluļiem. Busī cerēja, ka šai istabā atradīsies Sentlukāss.

Busī pieklauvēja pie abām durvīm, un gvardes kapteinis atvēra.

—   Grāfs Busī? — pārsteigtais virsnieks iesaucās.

—   Jā, es pats, mans mīļais monsieur Nansē, — sacīja Busī. — Karalis vēlas runāt ar grāfu Sentlukāsu.

—   Labi, — kapteinis atbildēja, — es paziņošu grāfam Sentlukāsam, ka

karalis vēlas ar vinu runāt. »

Caur pusatvērtajām durvīm Busī paskatījās uz pāžu.

Tad viņš atkal pagriezās pret kapteini Nansē un sacīja: