—   Ko gan nabaga Sentlukāss dara?

—  Viņš ar Čiko spēlē, jo karalis patlaban pieņem audiencē Anžū hercogu.

—   Vai jūs atļausit manam pāžam mani šeit uzgaidīt? — Busī jautāja gvardes kapteinim.

—   Labprāt, — tas atbildēja.

—   Nāc šurp, Žan, — Busī sacīja jaunajai sievai, ar pirkstu norādīdams uz kādu loga. iedobumu, kur tai vajadzēja paslēpties.

Tiklīdz viņa bija paslēpusies, ienāca Sentlukāss. Kapteinis Nansē smalkjūtīgi atkāpās.

—   Ko gan karalis atkal no manis vēlas? — Sentlukāss īgni jautāja. — Ak, jūs tas esat, monsieur Busī?

—   Es pats, mīļais Sentlukās, un par visu…

Viņa balss kļuva klusāka.

—   Un par visu es jums pateicos, pateicos par jūsu pakalpojumu.

—  O! — Sentlukāss atbildēja. — Tas bija gluži dabīgi, jo es nevēlējos, ka tik drošsirdīgu augstmani kā jūs nogalina. Liekas, ka jums būiu bijušas beigas.

—   Daudz netrūka. Bet arī citi dabūja krietnu sutu.

—   Kā tā?

—  O, es dabūju pamatīgu zobena dūrienu, par kuru es, liekas, Šombergam un Epernonam atmaksāju ar uzviju. Kas attiecas uz Kvēlu, tad viņam jāpateicas savam biezajam galvaskausam. Viņš ir stiprākais vīrs, kādu es jelkad esmu saticis.

—   Pastāstiet par savu piedzīvojumu! Tas mani izklaidēs, — Sentlukāss sacīja, žāvādamies tā, ka tik tikko neizmežgīja žokļus.

—  Patlaban man nav laika, mans mīļais Sentlukās. Bez tam es atnācu cita iemesla dēļ. Liekas, ka jūs ļoti garlaikojaties.