—   Karaliski!

—  Tāpēc es arī ierados, lai jūs izklaidētu. Pie velna, dots pret dotu! Sakiet, vai es nevaru jums kaut kā pakalpot un jūsu garlaicību mazināt?

—   Protams. Jūs varētu aiziet pie maršala dc Brisē, lai viņš nomierina manu nabaga sieviņu, kas droši vien būs nobēdājusies un par manu izturēšanos būs ļoti pārsteigta.

—   Vai es vairāk neko nevaru izdarīt? Tas ir jau izdarīts.

—   Kā tā?

—   Es nojautu, kas atgadījies, un paziņoju jūsu kundzei.

—   Un ko viņa atbildēja?

—    Sākumā viņa negribēja ticēt. Taču man šķiet, — Busī turpināja, pašķielēdams uz loga iedobumu, — ka viņa saņems drošus pierādījumus. Prasiet no manis kaut ko citu, kaut ko grūtāku, neiespējamāku, tad ir patika ķerties klāt.

—   Mīļo Busī, pagādājiet man acumirklī bruņinieka Astolfa dižo zirgu, atvediet to pie mana loga un es aizjāšu pie savas sievas. Ja jums patiks, tad jūs varat turpināt ceļu kaut uz Mēnesi.

—  Mans dārgais, — sacīja Busī, — visu var izdarīt vienkāršāk. Es aizvedīšu zirgu jūsu kundzei un viņa atjās pie jums.

—    Šeit — Luvrā? Šīs domas ir jocīgas un pārcilvēcīgas. Lai nu kā, atbrīvojiet mani no trakās garlaicības karaļa un Čiko tuvumā!

—   Vai es nevaru jums atstāt savu pāžu? — Busī iesmējās.

—   Man?