—   Jā, lielisku puisi.

—   Pateicos, — Sentlukāss atteica, — es pāžus neieredzu. Atdodiet viņu karalim. Kad es tikšu ārā no šejienes, mani apkalpos vienīgi mana sieva.

—  O! — Busī neatlaidās. — Vismaz pamēģiniet.

—  Busī, — Sentlukāss īgni teica, — nav labi, ka jūs gribat mani kaitināt.

—  Ja es saku, zinādams, ko jums vajaga.

—   Nē, nē, nē, tūkstošreiz nē!

—   Hallo! Pāž, nāc šurp!

—   Deviņi velni! — sauca Sentlukāss.

Pāžs atstāja loga iedobumu un nosarcis nāca šurp.

—   O-o! — norūca gluži pārsteigtais Sentlukāss, zem livrejas pazīdams Žannu.

—   Nu, — Busī jautāja, — vai man vajadzēs to sūtīt prom?

—   Nē, augstais Dievs, nē! — Sentlukāss iesaucās. — Ak, Busī, Busī! Es jums esmu parādā mūžīgu draudzību!

—  Monsieur Sentlukās, uzmanieties, ka jūs ne vien novēro, bet var arī noklausīties.

— Jums taisnība, — Sentlukāss atbildēja un, paspēris divus soļus uz sievas pusi, trīs soļus atkāpās atpakaļ.

Sentlukāsa izteiksmīgās sejas pārsteigts, kapteinis Nansē tiešām sāka klausīties, bet tad liels troksnis audiences zālē novērsa viņa uzmanību.

—  Ak, mans Dievs! — Nansē iesaucās, — man liekas, ka karalis ar kādu briesmīgi ķildojas.

Kapteinis jau gribēja steigties turp.

—  Man šķiet, ka tā tiešām ir, — sacīja Busī. — Vai tas būtu Anžū hercogs, ar kuru reizē es ierados pilī? — Sakiet, vai es neesmu visu jauki izkārtojis?— sauca Busī, kad kapteinis bija prom.