—   Kas ir? — Sentlukāss vaicāja.

—   Karalis un Anžū hercogs šai mirklī grib viens otru saplosīt gabalos. Šī lieliskā aina jāredz arī man! Bet jūs izmantojiet ķildu nevis tādēļ, lai bēgtu, jo karalis jūs arvien var atvest atpakaļ, bet gan tādēļ, lai šo skaisto pāžu nogādātu drošībā. Vai tas ir iespējams?

—   Ak, Dievs, ja tas ari nebūtu iespējams, tad šāda iespēja jāiegūst. Par laimi es tēloju slimnieku un ieguvu atsevišķu istabu.

—    Tad lai Dievs jums palīdz, monsieur Sentlukās! Cienītā kundze, neaizmirstat mani savās lūgšanās.

Kad Busī bija sasniedzis galeriju, viņš dzirdēja, kā dusmās piesarkušais karalis ķildojās ar niknumā nobālušo Anžū hercogu par pagājušās nakts notikumiem.

—   Ticiet man, sire, — Anžū hercogs sauca, — ka Epernons, Šombergs, d'O, Možirons un Kvēls gaidīja viņu pie Bastīlijas torņa.

—   Kas jums to teica?

—   Es pats viņus redzēju, sire, es pats savām acīrn redzēju!

—   Tumsā, vai ne? Nakts bija tik melna kā krāsns no iekšpuses.

—   Es tos pazinu pēc balsīm.

—   Vai viņi ar jums sarunājās?

—  Viņi darīja vēl ko citu. Viņi noturēja mani par Busī un uzbruka man.

—   Un ko jūs tur meklējāt?

—   Es gāju pie Manasa.

—   Pie Manasa, pie žīda!

—   Ak, jūs apmeklējat pareģi Rudžī.