—  Hei, maitre Čiko, — sacīja Indriķis, — divu karaļu šeit būs par daudz!

—   Tad ļauj man turpināt karaļa lomu, bet tu vari tēlot Anžū hercogu. Varbūt, ka tevi noturēs par viņu un pastāstīs lietiņas, pēc kurām tu sapratīsi nevis to, ko viņš domā, bet gan to, ko viņš dara.

—  Vai tiešām, — sacīja karalis, īgni pārskatīdams zāli, — mans brālis nav ieradies.

—   Viens iemesls vairāk, lai tu vinu aizvietotu. Sacīts — darīts! Es esmu Indriķis un tu — Fransuā. Es valdīšu, tu dejosi. Es tavā vietā izpildīšu visas valdnieka muļķības, bet tu tikmēr priecāsies.

Karaļa skatiens pievērsās Sentlukāsam.

—   Tev taisnība, Čiko, es gribu dejot.

—   Es esmu maldījies, iedomādamies, ka karalis uz mums ļaunojas, — domāja maršals Brisē. — Tieši otrādi, karalis ir vislabākajā omā.

Sentlukāss pa to laiku bija piegājis pie savas sievas, kas gan nebija nekāda skaistule, taču viņai bija koši melnas acis, balli zobi, burvīga āda un gluži apgarota sejiņa.

—  Monsieur, — viņa klusi teica vīram, — kāpēc jūs teicāt, ka karalis uz mani ir dusmīgs? Kopš viņš ienāca, tas apveltī mani vissiltākajiem smaidiem.