—   Es eju, kur gribu, es esmu karalis. Bez tam, kā jau es teicu, Busī ir bijis izaicināts.

—   Kur?

—   Sentlukāsa ballē.

—   Vai gan Busī būtu aicinājis uz divkauju piecus vīrus? Nieki! Busī ir drošsirdīgs, bet viņš nav nerrs.

—   Velns un elle! Es jums saku, ka es pats dzirdēju šo izaicinājumu. Pie tam viņš bijis visi darbīgs, jo par spīti visiem jūsu apgalvojumiem viņš Šombergam pārsitis pakausi, Epernonam ievainojis roku un Kvēlu gandrīz vai nogalinājis.

—   Vai tiešām! Par to viņš man neko neteica. Es viņam izteikšu savu atzinību.

—  Bet es, — kliedza karalis, — es nevienam neizteikšu savu atzinību, bet pratīšu par šo plūkšanos atmaksāt.

—  Un es, — kliedza hercogs, — es dabūšu zināt, vai es tiešām esmu jūsu brālis, jo jūsu draugi, uzbrukdami Busī, aizskāruši arī mani.

Šai mirklī parādījās Busī. Viņš bija tērpies greznā gaišzaļā atlasā ar rozā viduča saiti.

—  Sire, — viņš teica, zemu noliekdamies Indriķa III priekšā, — pieņemat manu padevīgāko sveicienu.

—   Augstās debesis, te jau viņš ir! — Indriķis iesaucās.

—   Man liekas, ka jūsu majestāte parāda man godu, interesēdamās par manu personu? — Busī jautāja.

—   Jā, — atbildēja karalis, — un es priecājos jūs atkal redzēt. Lai gan man stāstīja kaut ko citu, jūsu seja staro ziedošu veselību.

—   Jūsu majestāte, asins nolaišana atsvaidzina seju, tāpēc arī šodien man jābūt ļoti svaigam izskatam.