—  Ja jūs esat mocīts un sasists, sūdzieties par to man, monsieur Busī, un es došu jums gandarījumu.

—   Atļaujiet, sire, — iebilda Busī, — neviens mani nav ne mocījis, ne sasitis, un es nesūdzos.

Gluži pārsteigtais Indriķis paskatījās uz Anžū hercogu un jautāja:

—   Nu, ko jūs tagad teiksit?

—   Es saku, ka Busī ar zobenu ir ievainots sānos.

—   Vai tā ir taisnība, Busī? — karalis vaicāja.

—   Ja jau majestātes brālis tā apgalvo, tad tā arī būs. Tīrasiņu princis nemelos.

—   Un arī par šo zobena dūrienu jūs nesūdzaties?

—   Es sūdzēšos tikai tad, sire ja man, lai aizkavētu atriebties, nocirstu labo roku. Bet ari tad es ceru, — viņš piebilda, — ka man izdosies atmaksāt ar kreiso roku.

—   Nolādētais! — Indriķis nomurmināja.

—Sire,—sacīja Anžū hercogs,—jūs runājat par gandarījumu un taisnību. Mēs neko citu arī neprasām. Dodiet rīkojumu noskaidrot, kas iekārtojis slazdus un izdomājis slepkavības plānu.

Indriķis nosarka un paskaidroja, ka šoreiz visieteicamāk būtu abu partiju starpā saglabāt mieru. Viņš lika ataicināt Kvēlu, lai tas kā minjoniešu pārstāvis salabtu ar Busī.

Busī ātri aptvēra stāvokli, pieņēma itāļu komiskā Pantalones tēla izskatu, apskāva dusmās degošo Kvēlu un, savai lomai arī turpmāk palikdams uzticīgs, jautri izgāja no istabas.