Pēc šīs ainas, kura bija sākusies kā traģēdija, bet beidzās kā joku luga, par kuru baumas drīz vien izplatījās visā pilsētā, niknumā kvēlojošais karalis Čiko, kas aicināja savu kungu ēst, atgriezās savās istabās.

—   Es nemaz neesmu izsalcis, — sacīja karalis, pārkāpdams savas istabas slieksni.

—   Var jau būt, — Čiko atbildēja, — bet es esmu noskaities un labprāt varētu kost.

Karalis izlikās, it kā neko nebūtu dzirdējis. Viņš novilka mēteli, nolika to uz gultas, noņēma no galvas ar lielām, melnām adatām piesprausto cepuri, nometa to uz kāda krēsla un devās uz eju, kas veda uz Sentlukāsa istabu, kuru no karaļa istabas šķīra tikai vienkārša siena. Pa ceļam viņš Čiko piekodināja:

—   Pagaidi mani šeit, nerr! Es tūlīt atgriezīšos.

—  Ak, nesteidzies, mans dēls! — Čiko atbildēja. — Nesteidzies, es labprāt vēlētos, lai tu man atlicinātu laiku sagatavot tev mazu pārsteigumu.

Tad viņš pasauca kalpu un pateica, ka karalis sev un Sentlukāsam vēlas

labas vakariņas ar vīnu. >

Indriķis pa to laiku bija iegājis Sentlukāsa istabā. Grāfam par karaļa apmeklējumu jau bija paziņots, un viņš bija apgūlies gultā un kādam vecam kalpam, kas tam bija sekojis līdzi uz Luvru un tāpat kļuvis gūsteknis, bija licis lasīt lūgšanas. Kādā istabas kaktā atzveltnes krēslā, galvu rokās atspiedis, saldi dusēja Busī atvestais pāžs.