Karalis pārlūkoja visu vienā skatienā.

—   Kam šis jauneklis? — viņš nemierīgi jautāja Sentlukāsam.

—   Jūsu majestāte man atļāva turēt pie sevis vienu pāžu. Es šo atļauju izmantoju, sire.

—   Ā-ā!

—   Vai tagad jūsu majestāte to nožēlo? — Sentlukāss vaicāja.

—   Nē, mans dēls, nē. Pastāsti, kā tev klājas?

—   Sire, man ir stiprs drudzis.

—  Tiešām, tava seja ir pavisam sarkana, mans dēls. Atļauj aptaustīt tavu pulsu. Tu jau zini, es mazliet esmu arī ārsts.

Sentlukāss gurdi pasniedza karalim roku.

—   Ak, Dievs! — Indriķis iesaucās. — Ļoti nevienmērīgs, ļoti satraukts!

—   Ak, sire, — Sentlukāss turpināja, — es patiešām esmu ļoti slims.

—   Neraizējies, es likšu manam personīgajam ārstam tevi izmeklēt.

—   Pateicos, sire.

—   Es pats tevi apsargāšu.

—   Sire, tas nav vajadzīgs.

—  Es likšu manu gultu novietot šajā istabā. Mēs varēsim pļāpāt visu nakti. Man tev daudz kas jāsaka.

—   Ak! — Sentlukāss izmisis iesaucās. — Jūs sevi dēvējat par ārstu, par manu draugu un gribat kavēt man miegu? Augstās debesis, ārsta kungs, jums ir dīvaini ieradumi, kā jūs izturaties pret saviem slimniekiem?

—   Kā, slims būdams, tu gribi palikt viens?

—  Sire, man ir pāžs Zans.

—   Bet viņš jau guļ.