— Es mīlu tādus ļaudis, kas mani apsargā. Viņi vismaz nekavē man pašam gulēt.
— Ļauj man tevi apsargāt. Es runāšu tikai tad, kad tu būsi nomodā.
— Sire, es ļoti nepatīkami atmostos, es esmu pieradis pie dažām nerātnībām, kas jums nebūs patīkamas.
— Tad vismaz ienāc pie manis, kamēr es sagatavojos guļai.
— Vai tad es atkal varēšu atgriezties savā gultā?
— Protams.
Un karalis priecīgs izgāja no istabas.
Tiklīdz durvis aiz viņa bija aizvērušās, tā pāžs strauji pamodās ūn vienā lēcienā bija pie durvju aizkara.
— Ak, Sentlukās, — viņš teica, kad soļi aiz durvīm bija apklusuši, — jūs mani atkal atstāsit. Mans Dievs, kādas mokas! Es aiz bailēm šeit nomiršu. Ja nu atklājas…
— Mana mīļā Žanna, — Sentlukāss teica, — Gaspars, — viņš norādīja uz veco kalpu, — jūs droši apsargās.
— Tad es varu arī aiziet, — jaunā sieviete nosarkdama atbildēja.
—Ja jūs to vēlaties, Žanna, — Sentlukāss skumji sacīja, — es jums atļauju atgriezties Montmorensī pilī, jo aizliegums attiecas vienīgi uz mani. Bet, ja jūs būtu tikpat laba, cik skaista, ja jūsu sirdī būtu mazliet līdzcietības pret nabaga Sentlukāsu, tad jūs varētu mirkli pagaidīt. Es būšu tik slims, ka karalim droši vien tik bēdīgs biedrs nepatiks un viņš sūtīs mani atpakaļ uz gultu. Pēc tam es gribu jums uzticēt kādas labas domas, ko es pēkšņi iedomājos, un kas mums, liekas, palīdzēs tikt no šejienes projām.