Žanna nodūra acis.

—   Ejiet, — viņa teica, — es gaidīšu, bet nepalieciet pārāk ilgi.

—  Gaspar, aizkavē katru, kas grib šeit iekļūt, — Sentlukāss pavēlēja. — Pēc stundas ceturkšņa aizslēdz durvis un atnes man atslēgu pie karaļa. Pilī pasaki, lai par grāfieni neraizējas, un rīt no rīta atkal atgriezies.

Gaspars smaidīdams nosolījās pavēles izpildīt, bet jaunā kundze to noklausījās gluži nosarkusi.

Sentlukāss saņēma savas sievas roku, maigi to noskūpstīja un aizsteidzās uz Indriķa istabu. Karalis viņu jau nepacietīgi gaidīja.

Kad Sentlukāss ienāca, viņu apņēma asa, tīkama smarža, kas pildīja karaļa istabu. Indriķa kājas mīdīja izkaisītās puķes — rozes, jasmīnus, vijolītes, neļķes, kas par spīti bargajam gadalaikam, veidoja mīkstu, smaržīgu grīdsegu.

Visa istabas iekārta, tapetes, griestu izgreznojums, bet jo sevišķi gulta, bija pasakaini krāšņa. Griestu vidū smagās zelta ķēdēs nokarājās lampa, kurā dega eļļa, kas izplatīja brīnišķu smaržu. Gultas labajā pusē zeltīts satīrs rokā turēja svečturi, kurā dega rožainas, tikpat smaržīgas sveces. Šīs sveces kopā ar lampu bagātīgi apgaismoja istabu.

Karaļa kailās kājas bija ierušinātas uz grīdas izkaisītajās puķēs, viņš pats sēdēja ar zeltu izgreznotā melnkoka krēslā. Klēpī viņam bija septiņi vai astoņi pavisam jauni spāniešu medību kucēni, kuru svaigās mēlītes laizīja viņa rokas. Divi kalpotāji sukāja un cirtoja viņa matus, kas bija atsukāli atpakaļ kā sievietei. Kalpi apkopa arī viņa smailās ūsas un pareto, sprogaino zoda bārdu.