— Pēc kāzām jūs runāsit citādi, mīļā Žanna.
— Viņa majestāte bez šaubām nebija labā 6mā, — jaunā kundze atbildēja,— bet tagad…
— Tagad ir vēl ļaunāk — karalis smejas ar sakniebtām lūpām. Man labāk patiktu, ja viņš rādītu zobus. Žanna, manu nabaga draudziņ, karalis mums gatavo kādu negaidītu pārsteigumu. Ak, neuzlūkojiet mani tik maigi, es jūs lūdzu… labāk uzgrieziet man muguru. Patlaban šurp nāk Možirons, aizturiet viņu, paņemiet viņu pie rokas, esat pret viņu laipna!
— Vai jūs arī zināt, — Žanna pasmaidīja, — ka tas ir visai dīvains uzdevums, un ja es to izpildu, var noticēt…
— Ak, — Sentlukāss nopūtās, — būtu lielāka laime, ja tam noticētu.
Indriķis dejodams ne mirkli neizlaida Sentlukāsu no acīm.
Reizēm viņš to piesauca pi^ sevis, lai pastāstītu kādu jocīgu novērojumu, par ko Sentlukāss skaļi pasmējās. Reizēm viņš no savas konfekšu kārbas piedāvāja tam grauzdētas mandeles vai cukurotus augļus, ko Sentlukāss atzina par brīnišķi gardiem. Ja Sentlukāss uz mirkli pazuda kādā citā zālē, lai tur apsveicinātos ar viesiem, karalis aizsūtīja kādu virsnieku vai pāžu pasaukt viņu atpakaļ, un Sentlukāss smaidīdams atgriezās pie sava kunga, kas tikai tad likās apmierināts, ja atkal redzēja jauno vīru.
Kāzu viesu troksnī Indriķa ausis pēkšņi uztvēra kņadu.
— Hallo! —viņš iesaucās. — Man liekas, ka es būtu dzirdējis Čiko balsi. Vai tu dzirdi, Sentlukās, kā karalis dusmojas?