—  Jā, sire, — Sentlukāss atbildēja, — liekas, ka viņš ar kādu strīdas.

—   Palūko, kas tur notiek, un tūlīt atgriezies, lai man par to pastāstītu!

Sentlukāss aizgāja.

^Tiešām varēja dzirdēt, ka Čiko, runādams caur degunu, kā to karalis reizēm mēdza darīt, uzsauc:

—   Es taču izdevu greznuma likumu. Bet, ja ar to vēl nepietiek, es izdošu citu, es izdošu tik daudz, kamēr būs diezgan. Ja tie arī tad vēl nebūs labi, tad vismaz tie būs lielā krājumā. Pie mana brālēna Belcebula raga, seši pāži, monsieur Busī, tas ir par daudz!

Un Čiko piepūta vaigus, izpleta kājas uft iespieda roku sānos, attēlodams karaļa izturēšanos un izrunu.

—   Ko viņš runā par Busī? — pieri raukdams, jautāja karalis.

Sentlukāss jau gribēja atbildēt, kad pūlis pašķīrās un parādījās seši pāži,

visi tērpušies zeltā, kakla ķēdēs un ar sava kunga ģerboņiem uz krūtīm, kurus rotāja ļoti daudz dārgakmeņu. Aiz viņiem nāca jauns, skaists un slaids vīrietis ar augstu pieri, drošām acīm un nicinoši savilktām lūpām. Viņa vienkāršais melna samta tērps bija ass pretstats viņa pavadoņu krāšņajiem uzvalkiem.

—   Busli -r atskanēja čuksti. — Busī d'Ambuāzs!

Visi steidzās jaunēklim pretim un tad tūlīt atvirzījās sānis, lai ļautu viņam