—   Tātad jūs atļaujat? — vaicāja jaunais cilvēks paklanīdamies.

—   Jā, ja jums nekā man nav ko sacīt.

—    Nē.

—    Vai kapteinis Leklērs mirdams jums neatstāja man domātu vēstuli?

—             Viņš vairs nespēja rakstīt; bet jūs man atgādinājāt, ka man jums uz divām nedēļām jālūdz atvaļinājums.

—   Vai lai precētos?

—    Vispirms jāapprecas un tad jābrauc uz Parīzi.

—             Labi, labi, ņemiet sev laiku, cik vien ir vajadzīgs; kuģa izkraušana ilgs kādas sešas nedēļas, un mēs pirms trim mēnešiem ceļā nodosimies… Tikai pēc trim mēnešiem jums atkal jābūt savā vielā. ,.Faraons", — turpi­nāja kuģa īpašnieks, jaunajam cilvēkam uz pleca uzsizdams, — bez kaptei­ņa nevar izbraukt.

—            Bez kapteiņa! — izsaucās Dantess priekā mirdzošām acīm. — Ap­domājiet labi savus vārdus, tāpēc ka jūs esat uzminējis manas sirds slepe­nāko vēlēšanos! Vai jūs tiešām gribai mani iecell par „Faraona" kapteini?

—           Ja es būtu viens pats, es jums stieptu tūlīt pretim roku, mīļais Dan­tes, un leiklu: „Lieta darīta!" Bet jūs zināt, ka man ir biedrs; tomēr pa pusei jau lā ir, tāpēc ka jums no divām balsīm jau ir viena. Paļaujieties uz mani! Es darīšu, ko spēšu.