— Ak, — izsaucās jaunais jūrnieks ar asarām acīs, satverdams kuģa īpašnieka roku, — pateicos jums sava lēva un Merscdeses vārdā!
— Labi, labi, Edmon! Ejiet pie sava tēva, ejiet pie Mersedeses un tad nāciet pie manis!
— Vai jūs negribat, lai es jūs novedu krastā?
— Nē, pateicos; es palikšu šeit, lai kopā ar Danglāru savestu kārtibā rēķinus. Vai jūs ar viņu ceļojuma laikā bijāt apmierināts.
— Kā biedrs viņš man nepatīk, jo viņš, man šķiet, nemīl mani no tā laika, kad es biju tik aplams kādas ķildas dēļ likt viņam priekšā uz desmit minūtēm apstāties Monte-Kristo salā, kur izbeigtu ķildu; viņam bija tiesības atsacīties no šā priekšlikuma, kuru es pats nožēloju. Bet ja jūs man vaicājat par viņu kā kasieri, tad es nekā ļauna nevaru sacīt, un jūs būsit mierā ar to, kā viņš visu ir nokārtojis.
— Bet, ja jūs būtu „Faraona" kapteinis, — jautāja Morelis, — vai tad jūs viņu atstātu šajā vietā?
— Vai nu es esmu kapteinis, vai leitnants, — atbildēja Dantess, — bet visādā ziņā es izturēšos ar cienību pret tiem, kuri ir izpelnījušies kuģa īpašnieku uzticību.
— Labi, Dantes, es redzu, ka jūs katrā ziņā esat lāga vīrs. Es jūs ilgāk neaizturēšu; es redzu, ka jūs steidzaties.
— Jūs mani atvaļināt? — jautāja Dantess.
— Ejiet vien.
— Vai atļaujat ņemt jūsu laivu?