Piepeši viņš juta, ka stipras rokas viņu apskāva un pazīstama balss iesaucās:
— Tētiņ, mīļais tētiņ!
Sirmgalvis iekliedzās un pagriezās. Ieraudzījis savu dēlu, viņš ieslīga viņa rokās bāls un trīcošs.
— Kas tev kait, mīļo tētiņ? — jauneklis nemierīgi jautāja. — Vai tu neesi slims?
— Nē, nē, mans mīļais Edmon, mans dēls, mans bērns! Nē, bet es necerēju tevi šeit ieraudzīt, negaidītais prieks… Ak! Mans Dievs! Man liekas, ka mana pēdējā stundiņa ir klāt!
— Nomierinies, tētiņ, tu dzīvosi, un mēs būsim laimīgi.
— Bet kā tas būs? — prasīja sirmgalvis. — Vai tu mani vairs neatstāsi? Stāsti man par savu laimi!
— Lai Dievs man piedod, — sacīja jaunais cilvēks, — ka mana laime dibināta uz veselas ģimenes nelaimi. Labais Leklērs nomira un, kā Morelis man lika nomanīt, es ieņemšu viņa vietu. Vai tu saproti, tētiņ, ko nozīmē divdesmit gadu vecam jau būt kapteinim ar simt luidoriem mēneša algas un bez tam vēl ar dažiem blakusienākumiem? Vai tas nepārspēj visas cerības, kādas man, nabaga matrozim, varēja būt?
— Jā, mans dēls, tā tiešām ir necerēta laime.
Es gribu, ka par pirmo naudu, kuru es dabūšu, jūs sev nopirktu mājiņu ar dārzu, kur jūs varētu stādīt savas puķes… Bet kas ir, tētiņ? Jādomā, ka tu esi slims?