Spēks atstāja nabaga sirmgalvi, un viņš atslīga atpakaļ.
— Glāzi vina, tētiņ, — sacīja jaunais cilvēks, — tas jūs atdzīvinās. Kur jums ir vīns?
— Pateicos, nemeklē! — sacīja sirmgalvis, izstiepdams roku.
— Nē, nē, tētiņ, sakiet man, kur tas atrodas! — un viņš atvēra divus trīs skapjus.
— Velti… — sacīja sirmgalvis. — Vīna nav.
— Kā nav? — izsaucās Dantess, nobālēdams un raudzīdamies drīz uz sirmgalvja iekritušajiem vaigiem, drīz uz tukšajiem skapjiem. — Kāpēc nav vīna? Vai jums pietrūka nauda?
— Man nekā netrūka, tāpēc ka tu atkal esi pie manis, — sacīja sirmgalvis.
— Tomēr, — sacīja Dantess, noslaucīdams baiļu sviedrus, — es jums pirms trim mēnešiem, kad devos ceļā, atstāju divsimt franku.
— Jā, jā, Edmon, bet tu, projām braukdams, aizmirsi par mazo parādu kaimiņam Kadrusam! Viņš man to atgādināja un piedraudēja, ka ja es nemaksāšot, tad viņš griezīšoties pie Moreļa. Tad tu nu saproti. Es bijos, ka tas tev kaitētu un…
— Un atdevāt viņam divsimt franku, kurus es jums atstāju?
Sirmgalvis pamāja ar galvu.
— Un visus trīs mēnešus pārtikāt no sešdesmit frankiem? — čukstēja Dantess.
— Tu zini, ka man maz vajag, — sacīja sirmgalvis.
— Ak Dievs, ak Dievs! — izsaucās Edmons, nokrizdams viņa priekšā uz ceļiem.
— Tagad tu esi pie manis un viss ir aizmirsts.