Šinī acumirklī durvīs parādījās melna galva, — tas bija kaimiņš Kadruss.
Viņš bija aptuveni divdesmit piecus gadus vecs un turēja rokā kādu drēbes gabalu, kuru bija iesācis šūt.
— A, Edmon, jūs arī esat pārceļojis!
— Kā redzat, kaimiņ, esmu gatavs jums būt palīdzīgs katrā gadījumā, — ar neslēptu vēsumu atteica Edmons.
— Pateicos, pateicos, man citu palīdzība nav vajadzīga, drīzāk citiem nepieciešama mana palīdzība.
Dantess sakustējās.
— Es to neattiecinu uz tevi Edmon, tu no manis naudu ņēmi un atkal atdevi. Tas notiek starp labākajiem kaimiņiem. Mēs tagad esam līdzīgi.
— Mēs arvien jūtamies parādnieki tiem, kuri mums labu darījuši, — sacīja Dantess.
— Ko nu vairs par to runāt! Kas pagājis,, pagājis. Runāsim labāk par tavu pārbraukšanu. Es biju aizgājis uz ostu apskatīt drēbes un satiku tur draugu Danglāru. Viņš man stāstīja, ka Morelis tevi ļoti labi ieredzot.
— Morelis tiešām izturas pret mani ļoti tēvišķīgi.
— Es dzirdēju arī, ka viņš tevi ielūdzis uz pusdienām. Tas bija neprātīgi, ka tu atsacījies.
t- Ko? Atteicies no pusdienām? — iesaucās sirmgalvis. — Tad viņš tevi ielūdza uz pusdienām?
— Jā, tētiņ, — atteica Edmons, smaidīdams par viņa izbrīnu.
— Kāpēc tu atteicies? — prasīja tēvs.
— Lai drīzāk steigtos pie jums.
— Tas labajam Morelim laikam nepatika, — sacīja Kadruss. — Kad grib kļūt par kapteini, nevajag runāt pretim savam priekšniekam.