— Es viņam izskaidroju, kādi man iemesli, un viņš tos saprata.
— Vajag arī prast glaimot savam priekšniekam, ja grib kļūt par kapteini.
— Es arī bez tā ceru kļūt par kapteini.
— Jo labāk. Tavi vecie draugi par to priecāsies. Un es zinu, kas vēl par to priecāsies.
— Mersedese! — iesaucās sirmgalvis.
— Jā, tētiņ, — teica Dantess, — es tagad, apraudzījis jūs, gribu iet pie viņas uz Katalānām.
— Ej vien, dēls, — teica sirmgalvis, — lai Dievs tevi svētī ar tādu sievu, ar kādu dēlu viņš mani ir svētījis.
— Sievu! — iesaucās Kadruss. — Vai jau tiktāl domājat? Viņa vēl nav tava sieva.
— Vēl nav, bet drīz vien var kļūt, — piezīmēja Edmons.
— Tu dari labi, tā steigdamies, — sacīja Kadruss.
— Kāpēc?
— Nu, Mersedese ir smuka meitene. Tādām ir daudz pielūdzēju un bagāti precinieki. Bet tu jau drīz būsi kapteinis, un tad viņa, protams, tev neatteiks.
— Ko tas nozīmē, — sacīja Dantess, ar grūtībām slēpdams savu nemieru, — ka es kļūstu par kapteini. Es domāju, viņa man paliks uzticīga, vai esmu kapteinis vai neesmu.
— Jo labāk, jo labāk, — sacīja Kadruss. — Tomēr nezaudē laiku un ej viņu apciemot, un pastāsti par savām cerībām!
— Es eju, — atbildēja Edmons.
Viņš apkampa tēvu, pameta Kadrusam ar galvu un aizgāja.