Kadruss vēl kādu brīdi sarunājās ar veco Dantesu, tad atvadījās un steidzās pie Danglāra, kurš viņu gaidīja uz Senāki ielas stūra.
— Nu? — vaicāja Danglārs. — Vai tu viņu satiki?
— Es tik tikko no viņa nāku, — atbildēja Kadruss.
— Vai viņš tev stāstīja par savām cerībām uz kapteiņa vietu?
— Viņš izturas, it kā jau būtu kapteinis.
— Hm! Vēl viņš par to nav ticis.
— Labi būtu gan, ja viņš par to nekļūtu, citādi jau nemaz nevarēs viņam tuvoties.
— Ja mēs gribam, viņš paliks tas pats, kas viņš tagad ir, un varbūt vēl mazāk, — nomurmināja Danglārs.
— Ko tu saki?
— Neko. Es runāju pats ar sevi. Vai viņš arvien vēl ir iemīlējies skaistajā katalānietē?
— Līdz neprātībai. Viņš aizgāja pie viņas. Bet vai nu es ļoti maldos, vai viņam tur gadīsies nepatikšanas.
— Kā tā?
— Ko tur stāstīt!
— Vai tu nemīli Dantesu?
— Es ārprātīgus cilvēkus nevaru ciest.
— Nu, tad stāsti man vispirms, ko tu zini par šo katalānieti!
— Es nekā nevaru pierādīt, bet tik daudz zinu, ka Mersecfesi katrreiz, kad iet pastaigāties, pavada jauns, slaika auguma cilvēks, ar melnām acīm. Viņa to sauc par savu brālēnu.
— Tu teici, ka Dantess tagad aizgāja uz Katalānām?
— Viņš aizgāja jau pirms manas aiziešanas.