— Tad dosimies uz to pusi un ieiesim kādā viesnīcā iedzert glāzi alus, kamēr dabūjam par viņiem ziņas.
— Bet kas mums tās dos?
— Mēs sēdēsim tur, kur Dantesam jāiet garām, un no viņa sejas visu nolasīsim.
— Labi, iesim, — sacīja Kadruss. — Bet vai tu maksāsi?
— Protams, — atbildēja Danglārs.
Un viņi straujiem soļiem devās uz apzīmēto vietu. Tur nonākuši, viņi apsūtīja pudeli vīna.
Pamfila tēvs viņiem pastāstīja, ka tas Dantesu jau piecas minūtes pirms viņu atnākšanas bija redzējis garām ejam.
Pārliecināti, ka Dantess aizgājis uz Katalānām, viņi apsēdās brokastot zem zaļiem kokiem, kuros jautri dziedāja pavasara putniņi.
III
Katalanās
Dažus simt soļus atstatu no tās vietas, kur biedri, ausis un acis vaļā turēdami, iebaudīja vīnu, atradās Katalānu ciema pakalns.
Mēs lasītāju vedam pa šā ciema vienīgo ielu uz kādu sakritušu, dzelteni nokrāsotu māju.
Skaista, jauna meitene ar melni spīdošiem matiem un tikpat tumšām acīm stāvēja pie loga un ar saviem skaistajiem, slaikajiem pirkstiem plūkāja puķu lapas.
Viņas rokas drebēja nepacietībā, un viņas mazā, skaistā kājiņa spēra pret grīdu.
Trīs soļus atstatu no viņas krēslā sēdēja jauns, divdesmit divus gadus vecs cilvēks, un skatījās uz viņu. Viņa skatienā atspoguļojās nemiers un nicināšana, viņa acis likās kaut ko iekārojam, bet zem meitenes ciešā un asā skatiena viņš tās nolaida.