— Nu, Mersedese, — sacīja jaunais cilvēks, — Lieldienas tuvojas, jāsāk domāt par kāzām, vai ne tā? Atbildiet!
— Es jums jau simtreiz esmu atbildējusi, Fernān.
— Bet atkārtojiet vēlreiz, es jūs lūdzu, lai es pilnīgi nāktu pie pārliecības. Sakiet man vēlreiz, ka jūs atraidāt manu mīlu, kurai piekrīt jūsu māte. Ak, Dievs! Desmit gadu sapņot, ka jūs reiz būsit manējā, Mersedese, un zaudēt šo cerību, kura bija manas dzīves vienīgais mērķis!
— Vismaz, es jūsu cerību nepabalstīju, Fernān, jūs man nevarat pārmest, ka es ar jums kaut cik būtu koķetējusi. Arvien es jums esmu teikusi: „Mīlu jūs kā brāli, bet neprasiet no manis nekā cita, tāpēc ka mana sirds pieder citam." Vai es jums arvien par to nerunāju, Fernān?
— Jā, to es it labi zinu, — atteica jaunais cilvēks.
— Jūs bijāt atklāta pret mani līdz cietsirdībai. Bet vai jūs esat aizmirsusi, ka šeit Katalānās laulība savējo starpā ir svēts likums?
— Jūs maldāties, Fernān, tas nav likums, tā ir tikai paraža. Nesauciet šo paražu sev palīgā! Jūs arī aizmirstat, Fernān, ka jūs kuru katru acumirkli varat tikt iesaukts karaklausībā. Ko jūs, kareivis būdams, iesāktu ar mani, nabaga meiteni, kura jums nekā nevar pūrā atnest līdzi? Un jūs pats neesat bagāts, jums vajag mantu un laimi.