—    Ja jūs mani mīlētu, Mersedese, es sev iekarotu laimi. Es tad drīz vien kļūtu bagāts. Es varētu palielināt savu zivju veikalu vai iestātos kādā lielākā tirgotavā par komiju, vai pats kļūtu par tirgoni.

—    To visu jūs tagad nevarat iesākt, Fernān, jūs esat kareivis un drīk­stat Katalānās uzturēties tikai tāpēc, ka tagad nav karš. Palieciet, kā bijis, par zvejnieku, un nesapņojiet par augstām lietām, lai īstenība nebūtu jo rūgtāk sajūtama! Esiet mierā ar manu draudzību, es jums nekā vairāk nevaru dot.

—   Jums taisnība, Mersedese, es palikšu par jūrnieku. Es atmetīšu mū­su tēvu apģērbu, kuru jūs tā nicināt, un uzlikšu spožu cepuri, apvilkšu strīpainu kreklu un zilus svārkus ar enkuriem uz pogām. Es domāju, ka vajag tādu apģērbu, lai jums patiktu.

—    Ko jūs ar to gribat sacīt? — jautāja Mersedese, uzmezdama viņam stingru skatienu.

—     Es gribu sacīt, Mersedese, ka jūs tāpēc esat tik stingra ar mani, ka jūs gaidāt kādu, kas ir apģērbies tā, kā es teicu. Bet tas, kuru jūs gaidāt, var būt nepastāvīgs, un, ja ari viņš ir pastāvīgs, tad tomēr jūra ir nepastāvīga.

—    Fernān! — izsaucās Mersedese. — Es domāju, ka jūs esat labs, bet es esmu maldījusies. Fernān, jums ir ļauna sirds! Es jums ari negribu slēpt, es gaidu un mīlu to, par kuru jūs runājat. Un ja viņš neatgriezīsies, tad tomēr es viņu neapvainošu tā kā jūs — par neuzticību, bet teikšu, ka viņš ir miris, mani mīlēdams.