Jaunais katalānietis dusmās nobālēja.
— Es jūs saprotu, Fernān. Viņš jūsu priekšā ir vainīgs tāpēc, ka es viņu mīlu un ne jūs. Jūs savu katalāniešu nazi krustosit ar viņa zobenu, bet ko jūs ar to iegūsit? Jūs tādā gadījumā pavisam zaudēsit manu draudzību un es jūs ienīdīšu. Bez tam, — viņa piebilda ar asarām acīs, — pagaidiet, Fernān, jūs nupat ko teicāt: jūra esot neuzticīga. Ir jau četri mēneši pagājuši, kopš es viņu gaidu, un pa to laiku ir bijušas daudzas vētras.
Fernāns pret meitenes asarām palika vienaldzīgs. Un tomēr viņš par šīm asarām būtu atdevis savas sirds asinis, ja tās tecējušas viņa dēļ.
Viņš piecēlās un staigāja pa istabu. Tad ar drūmu skatienu un rokas savilcis dūrēs nostājās Mersedeses priekšā.
— Mersedese, — viņš uzprasīja, — sakiet man vēlreiz, vai esat galīgi apdomājusies!
— Es mīlu Edmonu Dantesu, — auksti atbildēja jaunā meitene, — un neviens cits kā viņš būs mans laulātais draugs.
— Un jūs arvien viņu mīlēsit?
— Kamēr vien dzīvošu.
Fernāns izmisis nolaida galvu, no viņa krūtīm izlauzās nopūtai līdzīgas
elsas.
— Bet ja nu viņš būtu miris? — viņš jautāja.
— Tad arī es mirtu.
— Un ja viņš būtu jūs aizmirsis?