—    Tātad jūs viņu arī redzējāt?

—    Viņš ienāca pie maršala, kad es tur biju.

—    Tad jūs ar viņu runājāt? Ko viņš jums teica?

—    Viņš izjautāja mani par kuģi, kad mēs došoties uz Marseļu, par ceļu, par kravu. Es domāju, ja kuģis būtu bijis bez kravas un es kuģa saimnieks, viņš būtu to no manis atpircis. Kad es atbildēju, ka esmu tikai leitnants un kuģis pieder Moreļa kungam, viņš teica: „A, es pazīstu More- ļu namu; tie ir kuģu īpašnieki no dzimtas dzimtā; kāds Morelis kalpoja ar mani vienā pulkā, kad mans garnizons stāvēja Valensijā."

—   Tā ir taisnība! — iesaucās kuģa īpašnieks. — Tas ir Polikars More­lis, mans tēvocis, kurš tika par kapteini. Dantes, pasakiet manam tēvocim, ka ķeizars viņu piemin, un vecais gremza no prieka raudās kā bērns. Jūs ļoti labi darījāt, ka izpildījāt Leklēra pavēli un apstājāties Elbas salā, kaut gan jums varētu kaitēt, ja dabūtu zināt, ka jūs nodevāt paketi maršalam Bertrāmam un runājāt ar ķeizaru.

—    Es jau nezināju, kas bija paketē, — atteica Dantess. — Bet tur, lūk, nāk muitas un karantēnas ierēdņi, atvainojiet!..

—    Ejiet, ejiet, mīļais Dantes!

Kad Dantess aizgāja, Danglārs atkal tuvojās Morelim.

—            Dantess ir pēc Leklēra pavēles piestājies pie Elbas, — teica Mo­relis.

—            Jo labāk; nav jau patīkami redzēt biedru, kurš neizpildījis savu pie­nākumu. Bet jūs minējāt Leklēru — vai Dantess nodeva jums no viņa vēstuli?