— Nē. Vai tad viņam ir man domāta vēstule?
— Es domāju, ka Leklērs Dantesam bez paketes deva vēl vēstuli, — atbildēja Danglārs.
— Par kādu paketi jūs runājat?
— Par to, kuru Dantess nodeva Portoferrajo.
— Kā jūs zināt, ka viņam bija jānodod pakete Portoferrajo?
Danglārs nosarka.
— Es gāju gar kajītes durvīm, — viņš teica, — un redzēju, ka Leklērs Dantesam nodeva paketi un vēstuli. Bet, lūdzu, nesakiet par to nekā Dantesam!
Te arī atnāca Dantess atpakaļ, un Danglārs aizgāja.
— Nu, mīļais Dantes, jūs esat jau brīvs. Darīšanas aši pabeidzāt? — jautāja Morelis.
— Jā, es nodevu muitas ierēdņiem mūsu preču sarakstu un aizsūtīju kuģa papīrus ar kādu cilvēku līdzi ostas priekšniekam.
— Tagad jums šeit vairs nav ko darīt?
— Nē, viss kārtībā, — Dantess atbildēja, palūkodamies visapkārt.
— Tātad jūs varat ar mums nākt pusdienās? — aicināja Morelis.
— Lūdzu laipni atvainot; man vispirms jāapmeklē tēvs. Tomēr es jums esmu ļoti pateicīgs par godu, ko jūs man parādat.
— Taisnība, taisnība, mīļais Edmon. Es zinu, ka jūs esat labs dēls.
— Un… Vai viņš ir vesels — mans tēvs? — kaunīgi jautāja Dantess.
— Es domāju gan, kaut gan neesmu viņu redzējis.
— Jā, viņš pastāvīgi sēž savā istabā.