Pa daļai ari bailēs spējās —

Natalja strauji atvēzējās

Un — sagrīļojās Tarkvīnijs,

Jo vaigu ķēra pliķis trāpīgs.

Vai zemē līst viņš gatavs bij, —

Tāds kauns, tāds pazemojums sāpīgs!

Kas zin, kā beigtos vēl šis stāsts, —

Grāfs dusmās galvu pazaudēja,

Bet kundzes špicis nikni rēja,

Un tad Paraša pamodās.

Grāfs, soļus dzirdot, trūkās kājās;

Par dāmas niķiem lādoties

Un to, ka jāpārguļ šai mājā,

Viņš laisties lapās bija spiests.

Ko grāfs, Natalja un Paraša

Vēl šajā naktī pārdzīvo,

Ļauts katram iedomāties pašam,

Es rakstīt atsakos par to.

Kad rudens rīts ir beidzot ausis,

Grāfs pieceļas, sāk ģērbties gausi.

Viņš, nagus apvīlēdams, snauž

Un, žāvas valdīdams ar mokām,

Sien kaklasaiti laiskām rokām,

Pat matu cirtas nesaglauž,

Tik sirdīgu to šorīt jauš.

Ko Nuļins domā, nevar zināt;

Tad brokastīs to uzaicina.

Ko darīt? Viņš vēl īgst un cieš,

Bet jāiet, niknums jāapspiež.

Sēž jaunā nebēdne pie galda,

Dzirkst zobgalīgi skatiens spožs,

Sveic viesi viņa, smieklus valda

Un lūpiņā pa reizei kož.

Grāfs iesākumā mulst un kaunas,

Bet atžirgst palēnām no jauna, —